Mana interese par taku braukšanu radās tieši tajā pat laikā, kad Latvijā ienāca Trans Euro Trail taka. Bezceļu maršruts 50 000 km garumā, kas šķērso turpat visas Eiropas valstis. Taka, kas sākumā mani biedēja un vilināja, bet prasmēm augot, vilināja arvien vairāk un vairāk. Pirmie smilšu posmiņi, pirmie brasliņi, pirmie Adveduro pasākumi un drīz vien nonācu apPasaules moto piedzīvojumu kluba redzeslokā un drīz arī biedra statusā.
Citu pieredzējušu braucēju pieredze, draudzīgais atbalsts un iedrošinājumi palīdzēja arī man, toreiz vēl gluši zaļam moto gurķim, saņemties pirmajam TET ceļojumam. Pirmo braucienu plānoju turpat pusgadu. Zināju, ka karstā vasarā jādodas ziemeļu virzienā un mani vienmēr vilinājuši kalni, tāpēc pilnīgi loģista izvēle bija Norvēģijas TET. Pētīju kartes, lasīju aprakstus, mācījos tikt galā ar elementārām tehniskām problēmām. Šis laiks bija tikpat emocionāli nospriegots kā pats ceļojums. Biju tik ļoti sašūmējies, ka vakaros nevarēju iemigt, domājot par savu lielo ceļojumu.
Meklēju arī līdzbraucējus, taču man no koncertdarbības brīvajiem datumiem neviens no jaunā kluba biedriem netika, arī no draugu un paziņu loka ne, tā gluži spiestā kārtā man nācās izlemt – braukt vienam vai nebraukt nemaz. Pašam nenojaušot, arī šī šķietamā sakritība vēl šodien nosaka, kā un kur es braucu… Braucu viens!
Varbūt tādēļ, ka tas bija mans pirmais lielais ceļojums, varbūt tādēļ, ka Norvēģijas svaigais kalnu gaiss, plašās ainavas un īpašā ziemeļu vasaras gaisma, šis ceļojums iespiedies atmiņā kā robežšķirtne manā dzīvē. Lai kur es pēc tam esmu devies, visus nākamos ceļojumus es salīdzinu tieši ar šo.
Lai vai kādus emocionālus brīžus takās esmu piedzīvojis, vienmēr tos salīdzinu ar to sajūtu, ko piedzīvoju, piecas dienas pamazām kalnā braucot, beidzot sasniedzot Jotunheimas dabas parka plašo ainavu, kur doma nu varēja ieskrieties vanaga ātrumā un traukties pāri visai ielejai. No tālajiem ezeriņiem, cauri visai mākoņu metereoloģiskajai sistēmai, no saules vienā pusē līdz saulei otrā pusē.
Skaidrajā kalnu gaisā šķita, ka redzu simtiem kilometru tālu un tādu pašu skaidrību piedzīvoju arī sirdī. Kamols kaklā. Vārdi un domas bija izbeigušās. Tas bija tas, kādēļ es biju šurp atbraucis. Takas bija mani savaldzinājušas, man vajadzēja vēl!
